Atliek vien mēnesi un komats cik tur dienas lepni saukties par pilsētnieci, lai par ārkārtīgi skaistu pārdzīvojumu uzskatītu iziešanu pastaigā pa Valmieru. Smējēji jau teiks: "Kas tad nu, vairs nevari turēt pilsētas smogu un iepriekš proklamētā "Valmiera ir mana pilsēta" nodošana tomēr griež kā duncītis mugurā? Staigāju gar Gaujas pārplūdušajiem krastiem, kur ūdens burbuļodams kāpjas lēnītēm savās ierastajās takās, un līdzīgu jautājumu uzdevu sev pašai. Kāpēc gan bija jānodod kaut kas tāds, kas tagad (iz)maksā kādus LVL 6, bet, nemainot dzīves ritmu un kārtību, varētu smelties ik dienas, tā - pāri galvai un saprašanai?
Lūk, secinājums, kas manu būšanu starp pilsētas trokšņiem un akmeņiem padara kā tādu apņēmīgu eksperimentu Torro stilā. Manu darba-darīšanas-saņemšanās dziņu veido tas, kas man nepieder un nav, mani dzen ilgošanās. Pieķēru sevi šādā agregātstāvokī jau Dānijā esot. Lūk, tāpēc man pagaidām nevajag ārzemes. Tās ik dienas rodu ielu murdoņā, sarunās mikroautobusā un situācijās darbā.
Man tīk tas, kas man nepieder - tad es to novērtēju, apbrīnoju, ilgojos... Tā tas bija ar Latviju un tuvajiem cilvēkiem manā brīvi prātīgajā dzīves periodā, tagad to atkal piedzīvoju - uz brīdi ieelpojot gaisu Gaujas krastā, starp priedēm un plaukstošiem pumpuriem. Šodien savā pastaigu ceļā satiku Narvesen pārdevēju Antru, joprojām atpazīst. Un es domāju - nav brīnišķīgāki brīži dzīvē, kad zini - vienmēr būs kāda vieta, kur, neskatoties un laika un cilvēku maiņu, mīļi sveicinās tas, kas bijis. Mani šī atziņa baro.
Un es joprojām saku, vēl neesmu satikusi un iepazinusi tādu vietu, kur pilsētvide un daba soļotu līdzās tik saskanīgā harmonijā...
1 komentārs:
Valmiera ir īpaša.
Ierakstīt komentāru