Kā Minhauzens dzirnavās jeb KAS? KUR? KAD? (5.daļa)

Ar Z-Jitlandes laika apstākļiem nekad un neko nevar zināt, nu, gluži kā ar bitēm, maziem bērniem un dzīvniekiem. Kā pie sestdienas pieklājas, vēroju debesis un auju kājas ceļam; nolūkotais virziens - fjords Brovstas DA pusē. Un laiks iemēģināt jauniegūtā braucamā priekšrocības, stājoties pretī vējiem, kas, esot rudenim pie nama sliekšņa, pieņemas jaudā ar katru dienu.

Oxholmas (Oxholm) dzirnavas. Jāatzīst, līdz fjordam tā arī netiku (detalizētāka informācija par kataklizmu: zemāk), to aizstāja šīs puses skaistākās vējdzirnavas, kas, lai gan savas funkcijas nepilda kopš tālā 1923.gada, ir daudz iederīgākas šīs puses ainavā, nekā propellerīši uz kātiņiem, kas pa perimetru apkārt katrai pilsētai un ražo enerģiju. Esmu klāt laikā, kad iespēja aplūkot dzirnavas no iekšpuses, un, kā teica dzirnavu pārvaldniece, izbaudīt reģiona vēstures garšu. Ko baudīt bija, it īpaši dāņu kundzes laipnību un vēstures mīlestību. Skaidrības labad jānorāda, 2004.gadā oriģinālās dzirnavas tika nodedzinātas (vainīgais nezināms un nenotverts), bet to vēstures smaržu notur noslīpētās un nomelnējušās sijas, 17.gadsimtā izkaltās skrūves un dzirnavu sirds, dzirnakmens konstrukcija. Kad viesu grāmatā ierakstīti paldiesvārdi, šķirāmies ar norunu tikties vēl citreiz. Nenojautu, ka tas notiks... pēc pāris minūtēm.

Cīņas Minhauzena stilā. Kad vējdzirnavas atstātas aiz muguras un deguns rāda virzienā uz fjorda un putnu rezervāta pusi, pieviļ tehnika jeb velo stūre, kas negribīgi pieskrūvēta rāmim. (Pašportrets kā no LEGO kluču kašteles: vienā rokā stūre, otrā pārējais velo, bet kopā neiet.) Protams, maršruts izmainās atpakaļ-virzienā, šīs idejas ģenialitāti apsveic lietus šaltis. Lai gan Oxholmas dzirnavas pilnas jaunu apmeklētāju, mana nu jau paziņa steidz palīgā ar griezni no rīku kastes (vai tomēr ekspozīcijas krājumiem?). Saulīt' spīd, lietiņš līst, vecam vīram kažoks plīst (jebšu, spītējot dabas stihijām, dodos pasaku meža virzienā, kas nolūkots jau iepriekš).

Nezinu, kas cīnījās vairāk - es ar velo, es ar velo pret vēju, velo pret mani vai mamma Daba pret ceļiniekiem kopumā. Velo triku ar atskrūvējušos stūri izdarīja vēlreiz, un mājupceļš no pasaku meža noslēdzās pamīšus stumjoties, mēģinot ripināties, cenšoties vējā nenokrist un pazodē lādoties par "ceļabiedra" iznesību.

Piezīmes turpmākajiem braucieniem:

1. obligāti nepieciešama rīku kaste vai jāizlūdzas pēc funkcionējošāka braucamrīka;
2. izbraucieniem dabā līdzi jāņem "Dānijas komplekts" - viss iespējamais dažādiem laika apstākļiem;
3. izbraucienam veltīto laiku maksimāli izmantot dabas velšu vākšanai. Mazums, ziemas krājumiem noderēs.

Maldīšanās

Skaidrojošajā vārdnīcā lietvārdam "maldīšanās" atrodami trīs izskaidrojumi. Kā nu bijis, kā nu ne', nedēļas aprakstam šis jēdziens visatbilstošākais.

Maldīšanās nr.1 jeb apliecinājuma meklējumi. Par aizņemtību un rosīšanās iespējām nevar sūdzēties, nedēļas oficiālais plāns aizpildīts no 1dienas līdz 4dienai. Sporta stundas Brovstas skolā (skola kā pils, kā kultūras un izglītības centrs vienuviet), dalība nodarbībās "ātri gurstošajiem" jauniešiem (10 puišu kopa, kuri labprātāk dzer kolu, pīpē un brauc ar močiem, nevis mācās), bērnu izklaidēšana un nodarbināšana divos Jammerbugt komūnas jauniešu centros. Publika un mērķauditorija gana plaša un specifiska, katram nepieciešama sava attieksme un pieeja. Kas tad ar viņiem jādara? Ko viņi vēl nemāk un nezina? Ko viņiem labpatiktos darīt? Šie ir maldu un pārdomu pilni jautājumi, ko mēs, brīvprātīgās, cenšamies risināt (lielākoties jau sevī, bet ideju ģenialitātes pārbaudei labprāt dalāmies). Līdz šim tapis skaidrs viens - esam skolotājas. Manā gadījumā - frisbijspēles mācītāja.

Bet varbūt tomēr maldināšana? Kad nokļūstu jauniešu centros, mazie ķipari sen kā informēti, ka ieradīsies mistiska frisbij-spēles "profesionāle". Centru vadītāji ir pārliecināti, ka nu jautrība garantēta, bērniem būs triku paraugdemonstrējumi, bet... noplātu rokas, tā un tā - trikus nemāku ne rādīt, ne mācīt. Pirmajām reizēm pietiks ar pamatelementu (piespēļu) iemēģināšanu. Un ticiet, tie mazie ir naži - viens, divi, trīs un sapratne par to, kas jādara, jau rokās. Tagad vien atliek sagādāt pietiekami daudz darba materiāla (lasīt: diskus), lai katram būtu iespēja to paturēt rokās ilgāk kā dažas pār-minūtes.

(Ap)maldīšanās trīs priedēs. Ja jau par maldīšanos, tad nevar neatzīmēt novirzīšanos no maršruta izbraucienā pa kalnu velo trasi. Instruktors vien noteica, ar balto bultiņu atzīmēta vieglākā, ar melno - grūtākā trase. Es izvēlējos - savu: kur acis un maņa rāda, tur minu. Baudot ķērpju, miršu, skuju koku smaržas buķeti, iekšēji pukojoties par nepiemērota braucamā piešķiršanu šādam izbraucienam (vecais kalnu velo tika atņemts, vietā saņēmu minamo lēdijām pilsētvides apstākļos. Šausmas mežam un man, bet gan jau patikšanu atgūšu), nokļūstu vietā, kas neiet kopainā ar trases standartiem. Jautājot pēc pareizā virziena, uzrunāju dāmu B. (vārdu neatminos, bet viens no dāņu tipiskajiem) uz velo. Sarunā noskaidroju ne tikai virzienu, kur jādodas, skaistākās vietas apkārtnē, bet arī to, cik ļoti viņa priecājusies par padomijas sabrukumu 90to gadu sākumā. Kā tad tā, viņai jautāju. "Sajutu, ka dzīvoju tik tiešām brīvā pasaulē!"

P.S. Mūsu brīvprātīgo savienībai ir kāds spārnots pašmotivācijas izteiciens: "Just smile, it can be worst tomorrow!" Tādēļ mani nepamet pārliecība, ka "maldīšanās" periods rezultēsies un ceļš tiks atrasts. Kā nu bija, kā nu ne, ceļu līdz tikšanās vietai mežā atradu, vadoties pēc sajūtām un atmiņas (sava veida pieredzes)!

Miera ostā jeb KAS? KUR? KAD? (4.daļa)

Vieta, kur atstāt sirdi. Pēc košuma un multi-kulti pilnas dienas Olborgā ņemu mugursomu, leju termosā karstu tēju, sēžos savam "zirgam" mugurā un dodos tuvāk Ziemeļu jūrai. Ferma, ferma, lauks, lauks, māja, māja, galā koks. Turpceļš šķietami ilgs, pārāk nepacietīga, lai beidzot sasniegtu un iegūtu kāroto. Sirds ielīksmo brīdī, kad gaisā sajūtu mētru, kadiķu un priežu smaržas - esmu nonākusi līdz senkrastam, kas te stiepjas kilometriem tālu D-Z virzienā. Šis apvidus, iespējams, ir vienīgā vieta Dānijā, kur izjust došanos augšup-lejup... citviet vien plakans dēlis. Kad sasniegts galamērķis, laime pilnīga - vieta, kur izvējot galvu, sasmelt spēkus un rast mieru reizē. Pludmale pilna ar dzintariem (tagad liepājniekiem jānopūšas, tādi gabali sveķu zelta jūs'pusē sen kā vairs nav!).

P.S. Atpakaļceļā, slēpjoties no pēkšņi uznākuša slapinātāja, nonāku lauku sētā ar opciju iegūt kaut ko siltu. Smaržo pēc lietus, saimniece smēķē cigarellu un griež salātus, bet es kāri dzeru savu balto kafiju... Pēc lietus mājupceļš caur meža takām. Kā izrādās, tas pilns nevis zvēriem, bet bērniem - dāņi savas brīvās dienas vada arī tur.

Līdzi ņemamo lietu saraksts dienai pie Z-jūras:

• trauciņš dzintaram
• maisiņš sēnei
• kāda laba grāmata (100% slāpes pēc tām)

Var iztikt bez:

• peldkostīma (šeit cieņā naturālisms!)
• laikrāža

Krāsu kaste no Olborgas jeb KAS? KUR? KAD? (3.daļa)

Olborga (Aalborg). Kad māsa-krāsa dzimtenē, par "savu" saucu māsu Olborgu, tās sulīgo krāsu dēļ. Šeit gan ne doma par raibo sabiedrību, kas, protams, dod savus otas triepienus pilsētas kopainā. Pēc nedēļas, kas vadīta starp lauku pasteļtoņiem, un iedegas vien saulrieta laikā, Olborgas palete izžāvē acis, un vārdi nu lieki. Šauras viduslaiku ielas ar rūķīšu mājiņām, kultūrvēsturiskas celtnes un atmiņas no rūpniecības ziedu laikiem mijas ar svaigi slietiem kultūras centriem (tas ir, visa veida bodēm) un ostas apbūvi. Neskatoties uz objekta dzīves ilgumu, visur krāsu kontrasti un detaļu košums.

Dāņi var būt arī spāņi. Dvesmu šādam apakšvirsrakstam rodu nepieciešamībā, pienākumā (jeb ārpuskārtas apmaksātā braucienā) savu būtni reģistrēt migrācijas lietu kantorī, lai iegūtu uzturēšanās atļauju. Kantorī savu kārtu pie lodziņa gaidām ne tikai mēs, brīvprātīgās, slāvu paskata tipi, bet arī just merried (mīlīga A-zemju izcelsmes lelle baltā tērpā + īstens dānis smokingā un baltu rozi pie krūts). Cik noprotu, gredzeni jau mīti, bet kūkas un izpriecu vietā - pilsonisks pienākums, kas kavē rindas kustību kādas 15-20 minūtes. Lūk, piemērs par dāņu attieksmi pret iebraucējiem, laimes meklētājiem, svešzemju dīkdieņiem - viņi ir daļa no sabiedrības, kuri var saņemt visas sociālās garantijas. Dāma baltā iegūs pasi uz diviem gadiem, tad kaut kas tiks formēts atkal (nešaubos - nākamreiz viņi ieradīsies jau trijatā). Tāds multi-kulti kokteilis ar vispasaules piegaršu, un kā gan lai atšķir, kurš autentisks made in Denmark, kurš ne - valodu ar laiku sāk lietot visi. Dāņi gudri, zina, uz kurām pogām spiest...

Kā noskaidrojas Olborgas vēstures muzejā, dāņi reiz bijuši negausīgi bērnu darbaspēka izmantotāji - cigāru tītavās, stikla rūpnīcās (nez', varbūt tieši tāpēc bērnu neformālajai izglītībai un attīstībai šeit pievērsta tik liela uzmanība, rūpība, izpērkot senču grēkus...), par ko mazie saņēmuši tieši 20 santīmus nedēļā. Tagad mazos darba ponijus (lasīt: bērnus) nomainījuši nesteidzīgi kafijotāji pilsētas centrā un visa veida aktivitāšu piekritēji centrālajā parkā. Un zālienā var darīt VISU!

Pateicības:
Marco - neformālajam gidam Olborgā par vērtīgāko Olborgas vietu ierādīšanu un ievešanu frisbija kluba Aalborg Dinosaurs aizkulisēs;
biz-bizmārītei - par kompānijas sastādīšanu pusdienojot un pastaigā pa Limfjorden ostmalu;
70. maršruta autobusa šoferim - par dienas labāko izteicienu: "Iedomājies, es arī braucu uz Brovstu! Kāda sagadīšanās, vai ne?!"

Status quo. Būt ierindas tūristam - vieglprātīga attieksme pret vietu, ko apmeklē, un to, ko tā var parādīt ārpus ceļveža. Tieši tādēļ esmu pārliecināta par atgriešanos savā "krāsu kastē" bez lielsomas, kameras un liekas naudas zīmes, bet ar brīvu prātu jauniem atklājumiem un iespaidiem. He, iespaidi tomēr maksā - 40 km= aptuveni 5LVL!

Pētniecība jeb KAS? KUR? KAD? (2.daļa)

Tā var nogurt tikai no nesteidzības, svaiga gaisa un brīvprātības!

Brīvprātības jēga un prieks. Tas ir kaut kā dikti viegli, nedomāt par kabatas un vēdera pildīšanu, tagad domas un ideju krātuve tiek nodarbinātas ar sevis pašrealizāciju. Pēc "bosa" jautājuma: "Gribu dzirdēt, kas Tevi interesē?", klāju vaļā tīkamo. Viens, divi, trīs un plāns turpmākajam mēnesim skaidrs: frisbijspēles mācīšana Brovstas skolēniem, ekspedīcijas kopā ar vienīgā Dānijas Nacionālā parka dibinātāju (esot viņš very cool guy), kaimiņpilsētas jauniešu kluba reorganizācija (lasīt: praktisks darbs pārkārtojot kluba iekārtojumu). Un vēl "boss" teica: "If you are happy, and our organization is content, I'm happy too!" Visu summējot - atmetot Maslova piramīdas pirmos līmeņus, brīvi-prātīgais sasniedz virsotnes. Nu ko, tik augšup!

Mamma daba jeb mor natur. Neskaitot to, kas pagalmā aiz loga, daba šeit dzīvo kopā ar cilvēkveidīgajiem. Tai ir sava pase, pases fotogrāfija, vien dzimšanas laiks noslēpumā. Saka, Brovsta reiz bijusi ostas pilsēta, bet jūra, kas tagad 10 kilometru attālumā, izveidojusi Dānijai netipisku reljefu. Par vienveidību šeit var aizmirst, vienā pusē jūra, otrā - fjords, kas tuvākajās dienās tik iepazīts tuvāk, lauku daili nomaina mežu platības un, protams, vēja ģeneratori. Sevī joprojām diskutēju, šo vietu dēvēt par pilsētu vai mazpilsētu... Mans priekšstats par šo terminoloģiju kaut kā neiet kopā ar smaidīgajiem traktoristiem, lauku smaciņām, asfaltētiem lauku ceļiem un shopping streetiem vienuviet. Bet ne ciemats, tas nu ir skaidrs.

Skrienamais. Skrienamais laiks sākas nedaudz pēc 6iem no rīta. Nodomāju, ja reiz nomainīta vide un visa veida statusi, tad, saglabājot ikrīta tradīcijas, jāauj kājas un jādodas ekspedīcijās. Caur tukšajām ielām, garām bulciņ-bodei ar tās pirmajiem apmeklētājiem (varu derēt, ka latvieši vai cita veida laimes meklētāji), iekšā muižas pagalmā, pa labi un pamežā iekšā, lūk, atklājums - skautu nometne ar koka "instalācijām". Esmu droša par tādu apmeklējumu nebija sajūsmā zaķis, vanags un citas radības, kas daudzbalsīgi ziņoja par traucējumu. Ha, bet labradoram ar saimnieku pie saites gan - viena alga.

Ievad-sajūtās jeb KAS? KUR? KAD? (1.daļa)

Šeit un tagad. Kad miesa nolikta pie vietas, arī prāts daudz-maz saradis ar jauno dzīves vietu, apstākļiem, bet nojausma liek trīcēt iekšām - viss vēl tikai priekšā. Kas tad zināms? Brovsta ir kārtīga mazpilsēta Grobiņai piemērojamos apmēros. Tā ir tieši tik maza, lai, šķērsojot gājēju pāreju, varētu sastapties ar tautiešiem. Cik zināms, šajā komunā (administratīvais lielums) dzīvo un strādā kādi 20 latvieši. Un, tajā pašā laikā, pilsēta ir tik liela, lai tajā ietilpinātos 6 lielizmēra veikali, ne-saskaitāms daudzums reliģisku iestāžu un kārtīgs second-hand (tur iepērkoties pat mans boss, tātad - nesmādējams iestādījums).

Saimniecība. Tā ir vieta, kas šobrīd sastāda lielāko apjausmas daļu, un ir iepazīta līdz katram sīkumam trauku skapī. Mājā ar zīmīgu uzrakstu REX (gandrīz katrai dāņu mājai ir kāds nosaukums, īpašnieka uzvārda veidolā) mana darba vieta izīrē pirmo stāvu - dzīvojamā telpa, 3 atsevišķas istabas mums, trim brīvprātīgajām, lielizmēra virtuve un mans prieks - kvadrātveida pagalms ar veļas žāvētavu un velo novietni. Man labpatiktos to dēvēt par dārzu ar pusvītušiem krūmiem, nabadzīgu zālienu, kas tā vien lūdz pēc darbošanās. Dārzā mīt biz-bizmārīšu kolonija, ko arī varētu ieskaitīt saimniecības grāmatā, ja vien neesam tās jau saspiedušas. Un vēl par savu varu saukt arī istabu dārza pusē, kas izmēros un pēc novietojuma evakuācijas plānā ir in-between. Nekautrējoties atzīšu - labākā no visām, ar priviliģētu iespēju vērties agros saullēktos un būt attālināti no ielas trokšņiem.

Vieta. Un ir kāda īpaša vieta, kur smelties prieku un spēku, ar stipru vēju, dzintara tīrradņiem un mazām zvejnieku mājiņām piekrastē. Mājas, iekļaujoties vidē un saglabājot temperatūru, uzvilkušas 100% dabīgus zāles un krūmu jumtus. Tāds prieks vien 10 kilometru attālumā!

P.S. Morāla nogatavošanās pirmajai darba dienai Jammerbugt Ungdomsskole ofisā.
P.S. (2) Turpmākajās KAS? KUR? KAD? daļās - brīvprātīgā darba jēga vai nejēga, mirkļi cilvēkos, veiksmes un neveiksmes saimniecībā un lokālajos pārtikas veikalos.