STĀSTS PAR DRAUDZĪBUStāsts tapa kādā pavasara rītā, lai uzzīmētu domas un pierādītu sevi kā... Jā, ko gan toreiz vēlējos pierādīt? Vēlāk, stāstam ceļojot no viena cilvēka pie otra, tas atrada citas dzirdīgas sirdis, jo izrādījās, mēs katrs esam tāds Sivēns un tāds Pūks. Neskatoties uz to, ka, kopš stāsta tapšanas, pagājis laiks, joprojām nemitinos atzīt, ka mans Sivēns ir tāds pats kā toreiz. Mani Pūki ir pārvērtušies Tīģeros vai Pūcēs, bet Sivēns vienmēr paliks tur, zem koka... ar vējā plīvojošām ausīm.
... Pūks un Sivēns nesatikās nejauši, tā pat vien. Autors, Radītājs bija tas, kurš abus izdomāja, īstajā brīdī iepazīstināja...
Pirms tam Sivēns, kā jau Sivēns - pēc dabas bailīgs, tramīgs, zinātkārs -skraidīja pa pļavu ķerdams tauriņus, izdomādams dažādas spēles, baidīdamies no savas ēnas un vismazākās vēja brāzmas. Sivēns savas spēles izdomāja un izspēlēja viens pats, jo skudras un mazie grauzēji bija par mazu, lai saprastu, lai tiktu līdz Sivēnam. Un tādēļ Sivēns domāja, ka viņš tāds liels un draudīgs (lai gan gļēvs) vienīgais šajā pļavā.
Reiz, savā nodabā ķiķinādams par tārpiņu, kas pielipis pie kāda zieda putekšņiem, Sivēns nepamanīja, ka kāds viņu vēro. Sivēns patiesībā pārbijās,kad ieraudzīja, ka aiz muguras tam nostājies Pūks. Pūks bija neizpratnē
-Sivēn, nu ko Tu ņemies te apkārt savā nodabā pa mazu, ierobežotu zemes pleķīti. Klaigā un visus pārejos traucē. Tu nevari paspert pāris soļus uz priekšu un saskatīt, ka apkārt ir TIK daudz vietas, ko redzēt, kur būt?
Sivēns vainīgi nodūra šņukuru un teica
- Man bail. Man bail pazaudēt to vietu, ko esmu iepazinis, jo te apkārt viss ir zināms, pazīstams...
Un Pūks, pēc dabas lādzīgs un laipns, paņēma Sivēnu aiz rokas un teica: -Sivēn, Tu muļķa Sivēn. Savas bailes ir jāpārvar, jo patiesībā nekā draudīga tur nav, Tu jau visu izdomā...
Un dīvaini, bet Sivēns nepretojās un gāja Pūkam līdzi. Pūks veda Sivēnu pļavā iekšā, parādīja savas mīļākās vietas, savus kokus ar bitēm un medu.
Sivēnam tik ļoti redzētais iepatikās, viņš Pūku apbrīnoja un teica: - Pūk? Es arī gribētu būt kā Tu. Redzēt, kas mani sagaida aiz lielā celma, rāpties kokos, es gribu, lai mani redz un es redzu citus!
To dzirdēja ne tikai Pūks, bet arī pats Autors un saskaitās - Ai, Sivēn, Sivēn... Vai tad Tu nesaproti, ka Sivēns tik un tā paliek Sivēns, bet Pūks ir tikai un vienīgi Pūks. Kur Tu esi redzējis Pūku ar šņukuru vai Sivēnu ar medus podu rokās? Sivēns, protams, nesaprata, jo domāja, ka Pūkam būt ir tik viegli un labi... Viņš arī gribēja būt Pūks. Un tādēļ dienu no dienas sekoja Pūkam, gāja kopīgi pēc medus. Redzot, kā Pūks rāpjas kokā, Sivēns teica - Ņem mani līdz, parādi, kas notiek tur augšā, parādi man bites!!!
-Pacieties Sivēn, tas nav nemaz tik vienkārši, kad būšu augšā, Tev pastāstīšu, kas tur notiek... Pacieties un esi rāms.
- Patiesībā Pūks tā īsti negribēja, ka Sivēns tam seko itin visā, jo koka stumbrs un galotne bija tikai un vienīgi Pūka pasaule, tur Sivēniem vietas nebija (Nu, bet protams, jo cik tad ilgi var izturēt spiedzošu, rozā radībiņu?)
Pūks uzkāpa, taču šoreiz nolēma, ka nekāps lejā, ka patiesībā dzīvot kokā varētu būt ērti - medus pie paša deguna un miers. Kņada un rosība pļavā Pūku nogurdināja. Viņam bija apnikušas skudras,līdz mielēm noriebušies sienāži, kuri spēja uzlēkt augstāk par savu dibenu... Un Pūks ilgojās pēc tāda, sev līdzīga Pūka, kurš saprastu viņa domas. Grūtās domas domādams, Pūks nepamanīja kādu saniknojšos biti, kas viņam nekavējās iedzelt. Uh, Pūkam sapēja, lai gan tā nebija pirmā reize, kad tiek sadzelts. Justdams apkaunojumu un dusmas par savu nevērību, Pūks nolēma no koka kādu laiku nenokāpt.
Sivēns, turpretī, Pūku gaidīja, gaidīja, gaidīja... -Pūk, kur Tu? Kāpsi zemē? Iesim tālāk! Tu pat nevari iedomāties, ko man ezis tikko izstāstīja, tur, pļavas otrajā malā, esot milzīgs, liels, kupls koks. Es gribu redzēt...Un zini, man šķiet, ka es to sāku saredzēt, nu, tikai pašu galotni.... Pūk?
Pūks neko daudz neatbildēja, noņurdēja, ka viņam vienalga, ka tik pat labi to koku viņš redz no savas pozīcijas.-Ej prom, Sivēn... Gribu pabūt viens,man nevienu nevajag.
Iestājās nakts, Pūks par Sivēnu aizmirsa, jo koka patvērums deva iespēju pārdzīvot neveiksmīgo un muļķīgo bites dzēlienu. Bet Sivēns pacietīgi gaidīja, viņš sēdēja atspiedies pret koka stumbru. Nē, viņš nebija apvainojies par Pūka vārdiem, viņš tikai nesaprata, jo, kā zināms - viņš bija tikai Sivēns.
Nakts vidū Pūks uztrūkās no nelāga miega un sabijās, jo pēkšņi sajutās tik ļoti vientuļš. Viņš paskatījās lejā un nakts melnumā tomēr saskatīja, ka tur, lejā, viņu vēl kāds gaida. tas bija Sivēns, kurš bija apņēmies palikt nomodā, neiet prom, un sargāt Pūku tur, kokā. Sivēns manīja, ka Pūks pamodies un viņu vēro... Sivēns samiegojies teica - Zini, es nolēmu palikt... Noteikti tur augšā Tu nemaz nezini, kas notiek lejā. Ja nu kāds Tev uzglūn. Es palikšu sardzē, bet ja kas- skaļi spiegšu un Tu pamodīsies...
-Sivēn? Pūks jautāja. -Kāpēc Tu to dari? Vai tad Tev nemaz nav bail, tur lejā? Sivēns atbildēja - Nē, jo es zinu, ka tur augšā esi Tu.
Sivēns zināja, ka arī nākamreiz, kad Pūks uzrāpsies kokā un negribēs kāpt lejā, viņš viņu gaidīs, apņēmīgi sargās un būs nomodā par to, kas notiek uz zemes, lai vēlāk Pūkam to pastāstītu. Un Sivēns bija pārliecināts, ka Pūks reiz viņam parādīs vēl citas vietas un citus kokus.
Pirms tam Sivēns, kā jau Sivēns - pēc dabas bailīgs, tramīgs, zinātkārs -skraidīja pa pļavu ķerdams tauriņus, izdomādams dažādas spēles, baidīdamies no savas ēnas un vismazākās vēja brāzmas. Sivēns savas spēles izdomāja un izspēlēja viens pats, jo skudras un mazie grauzēji bija par mazu, lai saprastu, lai tiktu līdz Sivēnam. Un tādēļ Sivēns domāja, ka viņš tāds liels un draudīgs (lai gan gļēvs) vienīgais šajā pļavā.
Reiz, savā nodabā ķiķinādams par tārpiņu, kas pielipis pie kāda zieda putekšņiem, Sivēns nepamanīja, ka kāds viņu vēro. Sivēns patiesībā pārbijās,kad ieraudzīja, ka aiz muguras tam nostājies Pūks. Pūks bija neizpratnē
-Sivēn, nu ko Tu ņemies te apkārt savā nodabā pa mazu, ierobežotu zemes pleķīti. Klaigā un visus pārejos traucē. Tu nevari paspert pāris soļus uz priekšu un saskatīt, ka apkārt ir TIK daudz vietas, ko redzēt, kur būt?
Sivēns vainīgi nodūra šņukuru un teica
- Man bail. Man bail pazaudēt to vietu, ko esmu iepazinis, jo te apkārt viss ir zināms, pazīstams...
Un Pūks, pēc dabas lādzīgs un laipns, paņēma Sivēnu aiz rokas un teica: -Sivēn, Tu muļķa Sivēn. Savas bailes ir jāpārvar, jo patiesībā nekā draudīga tur nav, Tu jau visu izdomā...
Un dīvaini, bet Sivēns nepretojās un gāja Pūkam līdzi. Pūks veda Sivēnu pļavā iekšā, parādīja savas mīļākās vietas, savus kokus ar bitēm un medu.
Sivēnam tik ļoti redzētais iepatikās, viņš Pūku apbrīnoja un teica: - Pūk? Es arī gribētu būt kā Tu. Redzēt, kas mani sagaida aiz lielā celma, rāpties kokos, es gribu, lai mani redz un es redzu citus!
To dzirdēja ne tikai Pūks, bet arī pats Autors un saskaitās - Ai, Sivēn, Sivēn... Vai tad Tu nesaproti, ka Sivēns tik un tā paliek Sivēns, bet Pūks ir tikai un vienīgi Pūks. Kur Tu esi redzējis Pūku ar šņukuru vai Sivēnu ar medus podu rokās? Sivēns, protams, nesaprata, jo domāja, ka Pūkam būt ir tik viegli un labi... Viņš arī gribēja būt Pūks. Un tādēļ dienu no dienas sekoja Pūkam, gāja kopīgi pēc medus. Redzot, kā Pūks rāpjas kokā, Sivēns teica - Ņem mani līdz, parādi, kas notiek tur augšā, parādi man bites!!!
-Pacieties Sivēn, tas nav nemaz tik vienkārši, kad būšu augšā, Tev pastāstīšu, kas tur notiek... Pacieties un esi rāms.
- Patiesībā Pūks tā īsti negribēja, ka Sivēns tam seko itin visā, jo koka stumbrs un galotne bija tikai un vienīgi Pūka pasaule, tur Sivēniem vietas nebija (Nu, bet protams, jo cik tad ilgi var izturēt spiedzošu, rozā radībiņu?)
Pūks uzkāpa, taču šoreiz nolēma, ka nekāps lejā, ka patiesībā dzīvot kokā varētu būt ērti - medus pie paša deguna un miers. Kņada un rosība pļavā Pūku nogurdināja. Viņam bija apnikušas skudras,līdz mielēm noriebušies sienāži, kuri spēja uzlēkt augstāk par savu dibenu... Un Pūks ilgojās pēc tāda, sev līdzīga Pūka, kurš saprastu viņa domas. Grūtās domas domādams, Pūks nepamanīja kādu saniknojšos biti, kas viņam nekavējās iedzelt. Uh, Pūkam sapēja, lai gan tā nebija pirmā reize, kad tiek sadzelts. Justdams apkaunojumu un dusmas par savu nevērību, Pūks nolēma no koka kādu laiku nenokāpt.
Sivēns, turpretī, Pūku gaidīja, gaidīja, gaidīja... -Pūk, kur Tu? Kāpsi zemē? Iesim tālāk! Tu pat nevari iedomāties, ko man ezis tikko izstāstīja, tur, pļavas otrajā malā, esot milzīgs, liels, kupls koks. Es gribu redzēt...Un zini, man šķiet, ka es to sāku saredzēt, nu, tikai pašu galotni.... Pūk?
Pūks neko daudz neatbildēja, noņurdēja, ka viņam vienalga, ka tik pat labi to koku viņš redz no savas pozīcijas.-Ej prom, Sivēn... Gribu pabūt viens,man nevienu nevajag.
Iestājās nakts, Pūks par Sivēnu aizmirsa, jo koka patvērums deva iespēju pārdzīvot neveiksmīgo un muļķīgo bites dzēlienu. Bet Sivēns pacietīgi gaidīja, viņš sēdēja atspiedies pret koka stumbru. Nē, viņš nebija apvainojies par Pūka vārdiem, viņš tikai nesaprata, jo, kā zināms - viņš bija tikai Sivēns.
Nakts vidū Pūks uztrūkās no nelāga miega un sabijās, jo pēkšņi sajutās tik ļoti vientuļš. Viņš paskatījās lejā un nakts melnumā tomēr saskatīja, ka tur, lejā, viņu vēl kāds gaida. tas bija Sivēns, kurš bija apņēmies palikt nomodā, neiet prom, un sargāt Pūku tur, kokā. Sivēns manīja, ka Pūks pamodies un viņu vēro... Sivēns samiegojies teica - Zini, es nolēmu palikt... Noteikti tur augšā Tu nemaz nezini, kas notiek lejā. Ja nu kāds Tev uzglūn. Es palikšu sardzē, bet ja kas- skaļi spiegšu un Tu pamodīsies...
-Sivēn? Pūks jautāja. -Kāpēc Tu to dari? Vai tad Tev nemaz nav bail, tur lejā? Sivēns atbildēja - Nē, jo es zinu, ka tur augšā esi Tu.
Sivēns zināja, ka arī nākamreiz, kad Pūks uzrāpsies kokā un negribēs kāpt lejā, viņš viņu gaidīs, apņēmīgi sargās un būs nomodā par to, kas notiek uz zemes, lai vēlāk Pūkam to pastāstītu. Un Sivēns bija pārliecināts, ka Pūks reiz viņam parādīs vēl citas vietas un citus kokus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru