 |
| "KULTŪRA IR TAS, KAS PIEPILDA TAVU SIRDI" |
Nu jau mēnesi man daudz nācies saskarties ar jēdzienu „kultūra”. Tam gauži nepaveicies (varbūt arī pretēji), ka tā lietojums un skaidrojums izvazāts simtiem variācijās, nozīmēs un skaidrojumos: galda kultūra, seno inku kultūra, 100g kultūras, kultūras nams, organizācijas iekšējā kultūra, kultūrisms... vēl labāk – kultūriste! Tomēr, tomēr... arvien vairāk iedziļinoties kultūras dzīves aizkulisēs un kolīzijās un pārspriežot jēdziena būtību ar domubiedriem, atskārstu, ka šobrīd šis „K” vārds nav ieliekams konkrētā, fiksētā, visām pusēm saprotamā definīcijā. Filozofēt vai „rakt dziļāk” jau, protams, var, bet tas nekādā mērā neliktu mainīties ne zemeslodes griešanās ātrumam, ne klasiskās mūzikas koncerta skanējumam akustiski slikti veidotā zālē.
Spriedelēju, ka es mierīgi varētu būt seno inku kultūras eksperte x pilsētas kultūras namā un piedalīties raidījumā 100g kultūras, bet ikdienā neievērot nekādu vispārpieņemtu galda kultūru, un zupu strēbt pa tiešo no bļodas... Tajā pašā laikā, kultūrās, kur ēdiena strēbšana ir galda kultūras etalons, tas būtu pilnīgi apsveicami, ja vien... es nebūtu sieviete, kura strādā vadošā amatā. Sajukt tā var savās domās, mēģinot rast to vienojošo, universālo!
 |
| KAS TEV IR KULTŪRA? |
Man kultūra ir personiskās saskarsmes process ar ārējiem „kairinātājiem” (ne kairinošiem tīrīšanas līdzekļiem, protams), citiem dažādu nāciju un tautību cilvēkiem, kuru prasmes, talanti un ģenialitāte rada pārdzīvojumu, notikumu, kas man liek pārdomāt dzīvi; dzīvot un uzvesties labāk, saskaņā ar sevi un apkārtējiem; iedvesmoties; notraukt aizkustinājuma asaras, vēlēties kaut es spētu darīt ko līdzīgu; pieņemt citu atšķirības. Ko varam secināt? Varbūt to, ka dzīvot kulturāli un saprast kultūras būtību nenozīmē pirkt brangi dārgas biļetes operā, bet tik pat labi – izlasīt bibliotēkā paņemtu grāmatu, lai vēlāk, sēžot sabiedriskā transporta līdzeklī, to izstāstītu līdzās sēdošam brazīlietim. Uztvērāt, man kultūra slēpjas attiecībās... attiecībās ar visu – laiku, gadsimtu, kaimiņiem pie blakus galdiņa ēdnīcā, ar kuriem nekad tā arī neuzsākšu sarunu, grāmatas autoru, kuru nekad nesatikšu. Nesatikties, bet dzīvot saskaņā ar to, kas ir dots, un priecāties par laiku, kurā dzīvojam un bagātību, ko esam saņēmuši mantojumā no pagātnības...
Šī mēneša laikā mani nemitīgi tirda jautājums, kā cilvēkiem pateikt, ka bezmaksas koncerts ir daudz vērtīgāks par bezmaksas vakarēšanu pie tē-vē ekrāna? Kā cilvēku izvilkt no viņa zemeslodes ass ieņemtā kursa, mēģinot konfrontēt viņa jūtu un emociju kārpiņas kādā klasiskās mūzikas koncertā? Kā runāt vienlīdz saprotami tūkstošiem šādu kārpiņu? Kā iedot ņēmējam pat tad, kad šīs ņēmējs nezina, ka var paņemt? Kā palikt sev pašai, ja apkārt tik daudz jēdziena skaidrojumu, ko, tolerancei izpatīkot, pieņemt vismaz zināšanai?
 |
| © BRIIC.LV |
Jā, daudz tādu jautājumu rodas, ja saskaramies ar vārdu „kultūra”!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru