ceturtdiena, 2010. gada 25. februāris

Vestule no nekurienes

Ir tada neaprakstama sajuta, kas robezojas ar tukshumu un nespeju izteikties vardos. Varbut ar mimiku un kurmitim lidzigu paskatu, bet ne vairak. Gulets maz, darits, smiets, jokots, iz-sa-no-ap-runats un no ta visa ieguts milzum daudz. Ari par iekaisusho acs kaktinu vien pasmaidu...

Lai gan bosa izaukletais rupju berns - jauno lideru treninprogramma (Youth Leader Training Course) bija domats, lai apmacitu projektu rakstishana un ta rezeultata taptu reali projekti, man ka palidzigajam paligam (lasit: kafijas automata un gridaslupatas operatore, mirklu iemuzinataja, utt.) tas nozimeja ko pavisam citu. Shtrunts, cik projektus ta ari izdosies realizet, mana koferi iegula cilveku, kulturu un situaciju dazadiba, kas tagad liek kalendara atzimet 184 dienas lidz atkal tiksimies. Bus turpinajums!
Laipni lugti nekuriene jeb varti uz snow-where!
Man shkiet, ka kada Arijas Elksnes dzejas panta bija teikts par gaismas pedam, ko cilveki atstaj viens otra. Esmu nopedota. Cilveki izskreja man cauri - piepildija, sasildija, deva gaismu, un, es ceru, speja pienemt to, ko vareju dot preti.

P.S. Shis nedelas iespaida esmu nonakusi pie secinajuma, ka kadu laiku tada varetu but ari mana turpmaka dzive - uz koferiem. Ar tukshiem koferiem pasaule, lai sasmeltos dazadibu un cilvekus, ko velak panemt lidzi. Gribu pildit savus tukshos koferus!

Arta
Lille Norge

Nav komentāru: