Krāsu kaste no Olborgas jeb KAS? KUR? KAD? (3.daļa)

Olborga (Aalborg). Kad māsa-krāsa dzimtenē, par "savu" saucu māsu Olborgu, tās sulīgo krāsu dēļ. Šeit gan ne doma par raibo sabiedrību, kas, protams, dod savus otas triepienus pilsētas kopainā. Pēc nedēļas, kas vadīta starp lauku pasteļtoņiem, un iedegas vien saulrieta laikā, Olborgas palete izžāvē acis, un vārdi nu lieki. Šauras viduslaiku ielas ar rūķīšu mājiņām, kultūrvēsturiskas celtnes un atmiņas no rūpniecības ziedu laikiem mijas ar svaigi slietiem kultūras centriem (tas ir, visa veida bodēm) un ostas apbūvi. Neskatoties uz objekta dzīves ilgumu, visur krāsu kontrasti un detaļu košums.

Dāņi var būt arī spāņi. Dvesmu šādam apakšvirsrakstam rodu nepieciešamībā, pienākumā (jeb ārpuskārtas apmaksātā braucienā) savu būtni reģistrēt migrācijas lietu kantorī, lai iegūtu uzturēšanās atļauju. Kantorī savu kārtu pie lodziņa gaidām ne tikai mēs, brīvprātīgās, slāvu paskata tipi, bet arī just merried (mīlīga A-zemju izcelsmes lelle baltā tērpā + īstens dānis smokingā un baltu rozi pie krūts). Cik noprotu, gredzeni jau mīti, bet kūkas un izpriecu vietā - pilsonisks pienākums, kas kavē rindas kustību kādas 15-20 minūtes. Lūk, piemērs par dāņu attieksmi pret iebraucējiem, laimes meklētājiem, svešzemju dīkdieņiem - viņi ir daļa no sabiedrības, kuri var saņemt visas sociālās garantijas. Dāma baltā iegūs pasi uz diviem gadiem, tad kaut kas tiks formēts atkal (nešaubos - nākamreiz viņi ieradīsies jau trijatā). Tāds multi-kulti kokteilis ar vispasaules piegaršu, un kā gan lai atšķir, kurš autentisks made in Denmark, kurš ne - valodu ar laiku sāk lietot visi. Dāņi gudri, zina, uz kurām pogām spiest...

Kā noskaidrojas Olborgas vēstures muzejā, dāņi reiz bijuši negausīgi bērnu darbaspēka izmantotāji - cigāru tītavās, stikla rūpnīcās (nez', varbūt tieši tāpēc bērnu neformālajai izglītībai un attīstībai šeit pievērsta tik liela uzmanība, rūpība, izpērkot senču grēkus...), par ko mazie saņēmuši tieši 20 santīmus nedēļā. Tagad mazos darba ponijus (lasīt: bērnus) nomainījuši nesteidzīgi kafijotāji pilsētas centrā un visa veida aktivitāšu piekritēji centrālajā parkā. Un zālienā var darīt VISU!

Pateicības:
Marco - neformālajam gidam Olborgā par vērtīgāko Olborgas vietu ierādīšanu un ievešanu frisbija kluba Aalborg Dinosaurs aizkulisēs;
biz-bizmārītei - par kompānijas sastādīšanu pusdienojot un pastaigā pa Limfjorden ostmalu;
70. maršruta autobusa šoferim - par dienas labāko izteicienu: "Iedomājies, es arī braucu uz Brovstu! Kāda sagadīšanās, vai ne?!"

Status quo. Būt ierindas tūristam - vieglprātīga attieksme pret vietu, ko apmeklē, un to, ko tā var parādīt ārpus ceļveža. Tieši tādēļ esmu pārliecināta par atgriešanos savā "krāsu kastē" bez lielsomas, kameras un liekas naudas zīmes, bet ar brīvu prātu jauniem atklājumiem un iespaidiem. He, iespaidi tomēr maksā - 40 km= aptuveni 5LVL!

Pētniecība jeb KAS? KUR? KAD? (2.daļa)

Tā var nogurt tikai no nesteidzības, svaiga gaisa un brīvprātības!

Brīvprātības jēga un prieks. Tas ir kaut kā dikti viegli, nedomāt par kabatas un vēdera pildīšanu, tagad domas un ideju krātuve tiek nodarbinātas ar sevis pašrealizāciju. Pēc "bosa" jautājuma: "Gribu dzirdēt, kas Tevi interesē?", klāju vaļā tīkamo. Viens, divi, trīs un plāns turpmākajam mēnesim skaidrs: frisbijspēles mācīšana Brovstas skolēniem, ekspedīcijas kopā ar vienīgā Dānijas Nacionālā parka dibinātāju (esot viņš very cool guy), kaimiņpilsētas jauniešu kluba reorganizācija (lasīt: praktisks darbs pārkārtojot kluba iekārtojumu). Un vēl "boss" teica: "If you are happy, and our organization is content, I'm happy too!" Visu summējot - atmetot Maslova piramīdas pirmos līmeņus, brīvi-prātīgais sasniedz virsotnes. Nu ko, tik augšup!

Mamma daba jeb mor natur. Neskaitot to, kas pagalmā aiz loga, daba šeit dzīvo kopā ar cilvēkveidīgajiem. Tai ir sava pase, pases fotogrāfija, vien dzimšanas laiks noslēpumā. Saka, Brovsta reiz bijusi ostas pilsēta, bet jūra, kas tagad 10 kilometru attālumā, izveidojusi Dānijai netipisku reljefu. Par vienveidību šeit var aizmirst, vienā pusē jūra, otrā - fjords, kas tuvākajās dienās tik iepazīts tuvāk, lauku daili nomaina mežu platības un, protams, vēja ģeneratori. Sevī joprojām diskutēju, šo vietu dēvēt par pilsētu vai mazpilsētu... Mans priekšstats par šo terminoloģiju kaut kā neiet kopā ar smaidīgajiem traktoristiem, lauku smaciņām, asfaltētiem lauku ceļiem un shopping streetiem vienuviet. Bet ne ciemats, tas nu ir skaidrs.

Skrienamais. Skrienamais laiks sākas nedaudz pēc 6iem no rīta. Nodomāju, ja reiz nomainīta vide un visa veida statusi, tad, saglabājot ikrīta tradīcijas, jāauj kājas un jādodas ekspedīcijās. Caur tukšajām ielām, garām bulciņ-bodei ar tās pirmajiem apmeklētājiem (varu derēt, ka latvieši vai cita veida laimes meklētāji), iekšā muižas pagalmā, pa labi un pamežā iekšā, lūk, atklājums - skautu nometne ar koka "instalācijām". Esmu droša par tādu apmeklējumu nebija sajūsmā zaķis, vanags un citas radības, kas daudzbalsīgi ziņoja par traucējumu. Ha, bet labradoram ar saimnieku pie saites gan - viena alga.

Ievad-sajūtās jeb KAS? KUR? KAD? (1.daļa)

Šeit un tagad. Kad miesa nolikta pie vietas, arī prāts daudz-maz saradis ar jauno dzīves vietu, apstākļiem, bet nojausma liek trīcēt iekšām - viss vēl tikai priekšā. Kas tad zināms? Brovsta ir kārtīga mazpilsēta Grobiņai piemērojamos apmēros. Tā ir tieši tik maza, lai, šķērsojot gājēju pāreju, varētu sastapties ar tautiešiem. Cik zināms, šajā komunā (administratīvais lielums) dzīvo un strādā kādi 20 latvieši. Un, tajā pašā laikā, pilsēta ir tik liela, lai tajā ietilpinātos 6 lielizmēra veikali, ne-saskaitāms daudzums reliģisku iestāžu un kārtīgs second-hand (tur iepērkoties pat mans boss, tātad - nesmādējams iestādījums).

Saimniecība. Tā ir vieta, kas šobrīd sastāda lielāko apjausmas daļu, un ir iepazīta līdz katram sīkumam trauku skapī. Mājā ar zīmīgu uzrakstu REX (gandrīz katrai dāņu mājai ir kāds nosaukums, īpašnieka uzvārda veidolā) mana darba vieta izīrē pirmo stāvu - dzīvojamā telpa, 3 atsevišķas istabas mums, trim brīvprātīgajām, lielizmēra virtuve un mans prieks - kvadrātveida pagalms ar veļas žāvētavu un velo novietni. Man labpatiktos to dēvēt par dārzu ar pusvītušiem krūmiem, nabadzīgu zālienu, kas tā vien lūdz pēc darbošanās. Dārzā mīt biz-bizmārīšu kolonija, ko arī varētu ieskaitīt saimniecības grāmatā, ja vien neesam tās jau saspiedušas. Un vēl par savu varu saukt arī istabu dārza pusē, kas izmēros un pēc novietojuma evakuācijas plānā ir in-between. Nekautrējoties atzīšu - labākā no visām, ar priviliģētu iespēju vērties agros saullēktos un būt attālināti no ielas trokšņiem.

Vieta. Un ir kāda īpaša vieta, kur smelties prieku un spēku, ar stipru vēju, dzintara tīrradņiem un mazām zvejnieku mājiņām piekrastē. Mājas, iekļaujoties vidē un saglabājot temperatūru, uzvilkušas 100% dabīgus zāles un krūmu jumtus. Tāds prieks vien 10 kilometru attālumā!

P.S. Morāla nogatavošanās pirmajai darba dienai Jammerbugt Ungdomsskole ofisā.
P.S. (2) Turpmākajās KAS? KUR? KAD? daļās - brīvprātīgā darba jēga vai nejēga, mirkļi cilvēkos, veiksmes un neveiksmes saimniecībā un lokālajos pārtikas veikalos.